|
|
Diezgan neitrāls klasifikācijas vieds ir paradigmatiskā pieeja. Tā ir neatkarīga no referenta, definīcijām, etimoloģijas un sprieduma un vienkārši pārbauda, kurš vārds var aizstāt citu tajā pašā kontekstā. Piemēram, konteksts "viņa apsēdās uz ..." palīdz klasificēt krēslu, dīvānu, ķebli, atzveltni, soli kā līdzīgu priekšmetu tipu ("mēbeles sēdēšanai"). Vienkāršāk ir paskaidrot kas ir krēsls, norādot tā mērķi (sēdēšana uz tā), nekā precīzi definēt to (cik daudz kāju? vai viņas vispār ir?). Katrai kultūrai ir priekšstats par "tipisko sēžamo ierīci", vai tas ir krēsls, vai tatami, tāpēc pārējie sēdējamie rīki būs aprakstāmi atskatoties uz tā, kā viņi atšķiras no "normāla" krēsla. Kāpēc? Tam ir eksperementāls psiholoģisks pierādījums — cilvēki strukturē savu semantisko ainavu ar jēdzienu apkopošanu ap t. s. semantiskiem prototipiem. Ja jūs lūgsit kādu nosaukt darbarīku, procentuāli lielākā gadījumu skaitā tas būs āmurs, muzikālais instruments būs vijole, cipars būs 7 ... bet tas nav ne telepātija, ne māģija. Nē, tā ir vienkārši semantiskā iedarbība, jo ir vienkāršāk izcelt, nekā definēt. Bērni sāk no prototipiem, tādiem kā "suns" un "ābols", un lietojot tos, mācās saprast, kas ir dzīvnieki un augļi, noteikdami, vai jēdziens X ir tuvāks "sunim" vai "ābolam". Tāpēc daudzi bērni kādu brīdi kaķus sauc par suņiem (mīļi un pūkaini) un tomātus par āboliem (apaļi un sarkani).
|
