|
|
Valodas lietotāji ne vienmēr runā literāro valodu, bet tās vietā lieto dialektu — reģiona vai sociālās klases valodas paveidu ar nedaudz atšķirīgo vārdu krājumu, izrunu vai gramatiku. Vēl viņiem var būt akcents, kurš ir tās pašas valodas paveids, atšķirīgs galvenokārt ar izrunu. Akcents, kā valodas varietātes termins, norāda uz dialekta akcentu (jo tiem ir atšķirīgas lokālas realizācijas); par literārās valodas akcentu sauc dialektu, kam ir visaugstākais sociālais prestižs un kurš ir rūpīgi izstrādāts, lai veiktu dažādas augstākās sociālās komunikācijas funkcijas: formālās un neformālās; raksta un runas. Literārās valodas izruna, vārdu krājums, gramatika un pareizrakstības noteikumi ir noteikti kā vairāk vai mazāk obligāta norma visiem valodas lietotājiem, vismaz formālajā komunikācijā. Bez tam valodā var atrast daudzas varietātes, atbilstošas runātāju sociālai pozīcijai. Darba klases pārstāvji runā savādāk, nekā cilvēki, piederoši pie augstākām klasēm (abas grupas runā dialektu un literāro valodu). Valodas atšķirības var atrast arī starp jaunākiem un vecākiem valodas lietotājiem, vīriešiem un sievietēm vai citām sociālām grupām. Jaunāki cilvēki un profesionāļu kopienes lieto specializētas valodas šķirnes, tādas kā juristu, ārstu vai zagļu žargons, ielas valoda vai jauniešu slengs. Tāda veida valodu apzīmēšanai lietojams termins sociolekts, kurš nozīmē sociālo valodas paveidu.
|