|
|
Za prvé, Rusko nemá pocit, že akutní nebezpečí pochází z Íránu, a to ani ze strany Hezbolláhu nebo Hamásu. Za druhé, jednání s Teheránem (nebo Severní Koreou) poskytuje Moskvě příležitost (byť omezenou) odlišovat svoji pozici od Washingtonu, a tím se potvrdit v roli nezávislého aktéra.
|
|
|
Kāpēc nē? Pirmkārt, Krievija neizjūt nekādus akūtus draudus, kas nāktu no Irānas, ne arī no tādām organizācijām kā Hezbollah vai Hamas. Otrkārt, sakari ar Teherānu (vai Ziemeļkoreju) dod iespēju (lai arī nosacītu) Maskavai nošķirt savu pozīciju no Vašingtonas nostājas un, šādi rīkojoties, apliecināt savu kā neatkarīga spēlētāja statusu. Treškārt, tā ir daļa no plašākas stratēģijas, kas apstiprina Maskavas pozīciju ar citiem partneriem neformālajā BRICS (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna) grupā. Šīs valstis, kas ir ļoti dažādas un daudzējādā ziņā pat nesavienojamas, jūt vienojošu solidaritāti caur mazvērtības kompleksu pret Ameriku un rietumiem, kā arī degošu vēlmi izaicināt to.
|